Darba devējs kā darba tiesību subjekts

Darba tiesību subjekti pieder pie tām personām, kas ir savstarpēji un darba attiecībās, kā arī citās, kas saistītas ar darbu. Viņu dalībnieki, atkarībā no to attiecību rakstura, kurā viņi ienāk, ir sadalīti vairākās kategorijās.

Darba tiesību priekšmetu klasifikācija var būt balstīta uz dažādiem kritērijiem un skaitu dažādu dalībnieku skaitu. Bet katrā ziņā ir trīs galvenās dalībnieku kategorijas: darbinieks, viņa darba devējs un arodbiedrība. Katram uzņēmumam ir noteikts juridiskais statuss, kas nosaka tā juridisko pilnvaru. Savukārt valsts institūcijām ir pienākums uzraudzīt šo tiesību aizsardzību, uzraudzīt to īstenošanu, aizliegt pārsniegt. Darba devējs kā darba tiesību subjekts ir organizācija vai fiziska persona, kas noslēdz darba attiecības ar darbinieku . Šī definīcija ir dota Krievijas Federācijas Darba kodeksa 20. panta 3. daļā.

Dažreiz tiesības noslēgt darba līgumu ar nākamo darbinieci var piešķirt citam darba devējam, nevis darba devējam. Šādus gadījumus nosaka likums. Un tad darba devējs kā darba tiesību subjekts var tikt pārstāvēts:

1) juridiska persona (organizācija), kas ir noslēgusi darba attiecības;

2) persona, kas ir noslēgusi darba attiecības;

3) cita struktūra, kas ir pilnvarota noslēgt darba līgumu un noslēgusi darba attiecības.

Darba līguma noslēgšana ar pirmo darbinieku padara organizāciju par darba likuma darbinieku.

Darba devējam kā darba tiesību subjektam jāpilda noteiktas darbības, kas viņam tiek piešķirtas. Tās ir noteiktas Krievijas Federācijas Darba kodeksa 303. pantā. Darba devēja juridiskais statuss viņam uzliek:

- darba līgums ar darbinieku jāiesniedz rakstveidā un jāreģistrē attiecīgajā pašvaldības iestādē;

- savlaicīgi samaksāt ar obligātajiem maksājumiem un apdrošināšanas prēmijām, kuras paredz likums;

- iesaistīties pensijas valsts apdrošināšanas apliecību reģistrēšanā tiem darba ņēmējiem, kuri ir pirmie nodarbinātie.

Pretstatā juridiskajai personai, kurai nav pienākuma reģistrēt darba līgumus ar attiecīgo pašpārvaldes institūciju, individuālajam darba devējam tas jāreģistrē dzīvesvietā. Un tajā pašā laikā, ja šis nosacījums nav izpildīts, tad darbinieks, kas strādā kādai personai, saglabā tiesības uz pabalstiem (piemēram, atvaļinājumu), ko nodrošina valsts. Lai pierādītu darba devēja darba faktu, jūs varat iztikt bez rakstiska pierādījuma darba līguma formā, pietiek ar liecinieku liecību.

No Krievijas Federācijas Civilkodeksa 25. un 26. panta izriet, ka indivīdu var atzīt par darba devēju tikai tad, ja viņš sasniedz 18 gadu vecumu, ka viņš spēj uzņemties pilnu atbildību par savām darbībām, kas ir pretrunā ar likumu un viņa tiesībspēju kopumā, kā arī atzīst viņu emancipāciju. Viņa juridiskās personas statusa atzīšana ir ierobežota ar lielāku prasību skaitu nekā juridiskās personas juridiskās personas statusa atzīšana. Tas ir saistīts ar faktu, ka darba devējam, kuru pārstāv kāda persona, neatkarīgi un darba process jāorganizē un jāgarantē sava darbinieka drošība.

Gadījumos, kad juridiska vai fiziska persona - darba devējs kā darba tiesību subjekts nevar pildīt savas funkcijas, citām personām ir tiesības noslēgt darba līgumus. To spējai pārstāvniecības, nodaļas un organizāciju filiāles var rīkoties, ja to vadītājiem ir tiesības pieņemt darbā darbiniekus un tos uguns. Viņi arī darbojas kā atbildētāja pārstāvis vietējā tiesā darba strīdu izšķiršanas gadījumā. Organizācijas struktūrvienības vadītājam ir tiesības pārstāvēt savu organizāciju darba attiecību procesā un tai ir visas darba devēja tiesības.