Gossena likums ir viens no sabiedrības attīstības marginalizatora teorijas pamatnosacījumiem

Vācu Henry Gossen (1810-1858) saņēma tiesību zinātņu grādu, un 37 gadu vecumā atvaļinājās un pilnībā veltījis ekonomikai. Viņš ir viena darba autors, kurš tika publicēts 1854. gadā un tajā pašā gadā atsavināts no pārdošanas pilnīgas pieprasījuma trūkuma dēļ.

Jaunas koncepcijas rašanās ekonomikā

Ar franču ekonomista Walras un angļu filozofijas-loģikas Jevons centieniem grāmata, kas nesniedza autoram nekādu slavu vai laimi, kas nejauši atrodama bibliotēkā, tika atkārtoti publicēta 1927. gadā. Šis darbs tika pasludināts par pilnīgi jaunas oriģinālās pieejas sākšanos politiskās ekonomikas pamatos, jo īpaši izskaidrojot visu patērēto preču lietderību, to ietekmi uz pieprasījumu. Autors tika atzīts par jaunās koncepcijas dibinātāju. Šī teorija pilnīgi noraidīja klasiskās politiskās ekonomikas pamatjēdzienus , kuros kapitālistiskais ražotājs bija galvenais virzītājspēks sabiedrības attīstībai, un "vulgāra" buržuāziskā politiskā ekonomika pilnībā ignorēja ražošanu un koncentrējās uz patēriņu. K. Marks to sauca par vulgāru, jo šīs skolas pārstāvju pieeja ekonomikas pamatlikumiem deva priekšstatu par klases ierobežojumiem. Jēdzienu, pieeju, interpretāciju, galveno ekonomikas noteikumu izmaiņas bija postošas. Tas pelna definīciju par "revolūciju".

Gossenas nopelns

Gossens izstrādāja un ekonomiski pamatoja teoriju par robežlietu un tās galvenajiem noteikumiem. Vienu no galvenajiem postulātiem sauca par sekotājiem: Gossena likumu. Autora nozīme ekonomikas pasaulē ir tik augusi, ka 1997. gadā tika izveidots viņa vārds ar nominālvērtību 10 000 eiro. Tā tiek piešķirta, tāpat kā Nobela prēmija ekonomikā, par atklājumiem vai izcilām teorijām šajā jomā, kuru galvenais mērķis ir jebkuras sabiedrības vai cilvēces kopumā dzīves uzlabošana.

Pamatzināšanu saturs

Gossena likumus var apkopot šādi. Pirmās būtības būtība: ja kaut kāda laika patēriņš nepārtraukti notiek, tad katras nākamās daļas vērtība samazināsies salīdzinājumā ar to, kas jau ir iztērēts. Par pārtikas piemēru - pēdējā gabala vērtība (ja pietiek ar ēdienu) ir nulle.

Otrā likuma būtība sakrīt ar sekojošo: labākais pieprasījuma (patēriņa) modelis tiek iegūts, sasniedzot visu pieejamo preču marginitātes pakāpju lietderību. Arī ar pārtiku, piemēram, galvenais ēdiens un garnīrs jāapvieno tādos daudzumos un par tādu naudu, lai to patēriņš sniegtu maksimālu labumu.

Gossena pirmais un otrais likums veicināja ekonomiskās domāšanas tālāku attīstību, veidoja pamatu cenu noteikšanai, skaidroja dažus tirgus ekonomikas noteikumus, tos izmantoja kapitālistiskā pieprasījuma un piedāvājuma matemātiskai aprēķināšanai. Pastāv uzskats, ka likumi izskaidro līdz šim nesaprotamu noteikumu par to, kāpēc parasti bezjēdzīgi dimanti ir salīdzinoši dārgi, salīdzinot ar ūdeni, kas nepieciešama cilvēku dzīvībai.

Teritorijas lietderības teorija

Gossena pirmais likums atspoguļo šādu priekšstatu: ja ir daudz priekšrocību, tad tās tiek nolietotas. Viņš apgalvo, ka, ja sabiedriskā labuma patēriņš palielinās, kopējā lietderība palielinās, bet mazliet lietderība samazināsies. Visi viņa secinājumi Gossens pamatoti matemātiski, izmantojot algebrisko aprēķinus un shēmas. Tāpēc matemātikas skolas (politiskās ekonomikas) pārstāvji to uzskata par savu tiešo priekšgājēju.

Sākumā Gossena likums bija visaptverošs, tas ir, visas cilvēka jūtas un vajadzības ietilpst tās ietekmē. Tad šis absolutisms tika pārskatīts, jo dažos gadījumos likvidēšanas lietderības sekas radīja diezgan pretējus rezultātus. Tika secināts, ka tas ir piemērojams tikai salīdzinoši šauram vajadzīgo patēriņa preču klāstam (pieejamajam ēdienam), un uz baudījumu šis likums vispār neattiecas.

Gossena teorijas interpretācija

Dažādu "vulgāru" buržuāziskās politiskās ekonomikas skolas pārstāvji apgalvoja, ka Gossena likumi palīdz kompetentajam vadītājam nodrošināt rūpniecības izaugsmi. Tas ir šāds. Ja katra konkrētā produkta minimālā lietderība ir augstāka par citiem, tad tās ražošanas paplašināšana kļūst rentabla un nepieciešama, tirgus ir piesātināts, galējās lietderības vērtība ir atkarīga no cita veida precēm, un to ražošana kļūst nepieciešama. Tad, tā kā pirmās preces trūkums tirgū (kopš tā ražošanas samazinājās), tā kļūst par neatliekamu nepieciešamību. Tas viss stimulē rūpnieciskās ražošanas pieaugumu.

Un šeit stājas spēkā Gossen likums, kas pamatots arī ar matemātiskiem aprēķiniem, un tam ir savas vienādojumi un shēmas, ieskaitot "vienaldzības līkni". Tas sastāv no divām iespējām. Pirmais izskata pašpietiekamu pārvaldības vienību (naturālo lauksaimniecību), kas tiek ievietota stingras izolācijas apstākļos. Eksperimenta mērķis ir noteikt vajadzīgo saprātīgu preču ražošanu un patēriņu.

Nākamā tā versija paredz konkrēta priekšmeta esamību ar noteiktu naudas summu un cenām, kas noteiktas preču ekonomikā. Tas ir, preču patēriņa ierobežojumi ir cenas un maku. Mērķis ir atrast optimālo pieejamo preču daudzumu šajos apstākļos, izmantojot paraugus, kas spēj nodrošināt maksimālu apmierinātību ar indivīdu.

Gossens sekotāji likumus noteica pieprasījuma un cenu aprēķinu pamatā. Ja mēs uzskatām šo postulātu par piemēru par nedēļas racionālu konkrētu personu, tad ar kopējo iegādāto produktu skaitu, pēdējām porcijām būs vienāda minimāla lietderība, vai tas būtu delikatese vai maize. Šo likumu sauca par Gossena otro likumu.

Teorijas kritika

Gossenas un viņas pamata postulātu izstrādātā teorijas galvenā kritika uzsver subjektīvo-ideālistisko pieeju preču izplatīšanai un patēriņam, uzskatot tos par sabiedrības attīstības pamatu. Tajā pašā laikā pilnīgi tiek ignorēta ražošana un tā sociālā būtība. Attiecībā uz marginālās lietderības teorijas "vulgaritāti" K. Marks pieminēja lietderības izvēli starp ābolu un vijoli. Viņš uzskatīja, ka šāds jautājums pat nerada neiespējamību saprāta robežās.