Tolcott Parsons strukturāli funkcionālā analīze

Mūsdienu socioloģiju raksturo dažādu sociālo zināšanu koncepciju līdzāspastāvēšana. Mūsdienu socioloģisko ideju nepārtrauktība ir pamats sabiedrības attīstībai. Būtisks ieguldījums šajā progresā bija koncepcija - Parsonsa strukturālā un funkcionālā analīze, kuru izcilais amerikāņu zinātnieks formulēja pagājušā gadsimta vidū. Šodien Tolcott Parsons ir atzīts zinātnes pasaulē kā viens no socioloģijas zinātnes klasikas. Viņš izveidoja detalizētu koncepciju - funkcionālo analīzi, kas ir nepieciešamais metodiskais līdzeklis mūsdienu pasaules socioloģiskajām zināšanām visā tās daudzveidībā.

Šīs jēdziena centrā ir sistēmiskā jēdziena būtība, ar to saistīts viss ideju un problēmu komplekss sociālā līdzsvara, konflikta, vienprātības un sabiedrības attīstības kā sociālās sistēmas pētījumu tematikas jomā .

Pirmoreiz Parsons piesaista funkcionālo analīzi kā metodisko resursu, izpētot Hendersona-Pareto teoriju, kur galvenā vieta tika veltīta ekonomikas jautājumiem un tās lomai sabiedrības evolūcijā. Tad šo tēmu turpināja Šūpēteteris, kurš precīzi tuvojās ekonomikas analīzei no tās sistēmiskā rakstura viedokļa.

Apkopojot zinātnieku secinājumus, Parsons pauž pārliecību, ka sistemātiskums viens pats nevar objektīvi izskaidrot sociālo tendenci, tādēļ sistēmas analīzē ir nepieciešams iekļaut sociālo funkciju izpētes komponentus. Tātad šī sarežģītā teorētiskā izglītība ir radusies - "strukturālā un funkcionālā analīze". Tās būtība ir mūsdienu sabiedrībā dzīvojošo likumu un tendenču izpētes pieeju universālisms.

Šajā teorijā pilnīgi jauns bija sabiedrības, kas ir kultūras simboliskās nozīmes sistēma, kibernētisko aspektu izpēte. Kibernētiskā metode ļāva rūpīgāk risināt iepriekš neizpētītās sabiedrības stabilitātes un entropijas problēmas.

Parsons pamatotais funkcionālais analīze ļāva pārdomāt sociālo konfliktu problēmu, kas bija populāra . Fakts ir tāds, ka pozitīvisma izplatīšanās un tās metodes radīja vienpusību un pretrunu stabilitātes un konfliktu kategoriju interpretācijā. Tādēļ tika uzdots jautājums par haosa un kārtības līdzāspastāvēšanu sabiedrībā kā sociālās dzīves dialektiskos aspektus. Toreiz attīstītā konflikta teorija - Amerikas ekonomists un sociologs Liuss Kosers - faktiski papildināja Parsona ideju, apgalvojot, ka sabiedrība neizsmeļ visu savu iespējamo stāvokļu stabilitāti. Šis secinājums kļuva īpaši nozīmīgs, lai pamatotu ekonomiskās attīstības tendences, kuras piedzīvoja valsts ciklisko pārmaiņu procesus - krīzes periodus aizstāja relatīvās ekonomiskās stabilitātes periodi. Tāpēc funkcionālā analīze mūsdienu ekonomikā darbojas arī kā nepieciešamā metodoloģiskā metode ekonomisko procesu izpētei, it īpaši riska novērtēšanas, makroekonomiskās prognozes un citu iespēju novērtēšanas jomā.

Parsons teorijā analīzes vienība ir indivīda konkrētā rīcība, nevis abstrakta sabiedrība kopumā. Šāda pilnīgi jauna pieeja ļāva analizēt sabiedrību nevis no cilvēka individuālo pazīmju viedokļa, kas tika pieņemts psiholoģijā, bet gan no indivīda uzvedības viedokļa konkrētā situācijā. Saskaņā ar Parsons teikto - sociālā darbība ir lokalizēta laika un telpas uzvedībā, kas saistīta ar noteiktas funkcijas pildīšanu no apkārtējās sabiedrības puses. Šo funkciju kontekstā dažādas struktūras, sociālie mehānismi, vērtību un kultūras sistēmas var krustoties un viss ietekmēs cilvēku uzvedību un sociālo funkciju izpildi.

Šī pilnīgi oriģināla pieeja, kas nodrošināja funkcionālo analīzi, un viņa jaunā metodoloģiskā paradigma bija pamats nākotnes Eiropas socioloģijai. Slavenākie Parsons ideju sekotāji šeit bija Max Weber, Wilfredo Pareto, Robert Michels.

Kopumā, lai gan Parsona teorija satur dažus abstrakcijas un formālisma elementus, mūsdienu sabiedrības analītiskajā pētījumā tā joprojām ir ļoti populāra un praktiski pieprasīta.