Kas ir garīgā aktivitāte cilvēkam? Šī radošā aktivitāte cilvēkiem, kas nav mērķis mainīt raksturu pasaulē, un, lai mainītu sociālos dalībniekus, tas ir, citi cilvēki. Galvenā īpašība, kas nosaka saturu un formu garīgo aktivitāti - ir ideality parādības attiecināti uz garīgo. Vecais cilvēks attīstās un rada jaunas garīgās vērtības savā vēsturiskajā attīstībā.
Vēsturisks pārskats par galvenajiem veidiem garīgām aktivitātēm
Sabiedrība pastāvīgi attīstās, alternatīvo paaudzes vērtības, ideālus. Tas ir loģiski un organizēta norise. Visā cilvēces evolūcijas, tur bija dažādas vēsturiskās formas garīgo aktivitāti, galvenais mērķis, ko nosaka sabiedrības vajadzībām katrā attīstības posmā. Tie ietver šādas: morāli, reliģiju, zinātni, mākslu, filozofiju, politiskā ideoloģija, labi. Katrs cilvēces attīstības posms garīgi nosaka saturu un formu garīgo aktivitāti, kas vislabāk atbilst situācijai. Katrs forma ir svarīga un to nevar aizstāt ar citu, bet dažādos vēstures periodos atnāca uz priekšu apmēram vienu. Ir zināms, ka viduslaikos bija raksturīga absolūta vara reliģijas, jo Baznīca kontrolē visas dzīves jomas. Kopš 17.gs. situācija ir mainījusies, reliģija vairs diktēt saturu un formu garīgo aktivitāti cilvēku. Jaunais laiks raksturo uzsverot filozofiju, zinātni un politisko ideoloģiju. Tomēr ir jāatzīmē, ka katrai valstij, šīs izmaiņas ir notikušas savā veidā. Bija periodi vēsturē, kad viena veida garīgo aktivitāti centās izspiest citu (piemēram, zinātnē - reliģiju), bet tas nenesa būtiskus rezultātus. Šodien mediju prasība būt vadošo forma garīgās darbības, kas nav pārsteidzoši. Mediju un augu normas, vērtības un idejas, izmantojot dažādus saziņas kanālus. Protams, tas ir veicinājis dažām problēmām, piemēram, to, cik svarīgi ir stiprināt tirgus ekonomiku un samazināt lomu asimilācijas garīgo vērtību.
Filozofija kā īpaša veida garīgās darbības
Saturs un forma garīgo aktivitāti nosaka ideoloģija, kas ir pamats filozofiju. Ar gaitā savas dzīves cilvēks cenšas izprast pasauli un sevi, sastopoties ar daudz eksistenciālu problēmu. Filozofija kā sava veida garīgo aktivitāti pēta attiecības cilvēka un pasaulē, kā arī ar sevi. Tā veicina veidošanos un absorbciju galveno orientierus dzīvē un sasniegt dzīves nozīmi. Filozofija dod personai priekšstatu par pasauli, sava veida reālās zināšanas par to, ka ir pamats ideoloģijas. Šajā sakarā persona veido atsevišķus dzīves principiem un ideāliem, uzskatus, vērtības. Filozofija ir daudzas saiknes ar realitāti, tā pieprasa persona, lai dotos ārpus tiešā, maņu uztveri, un atteikties stereotipisku domāšanu.