Kas ir sirdsapziņa: pēc saviem vārdiem. Vārda nozīme un interpretācija

Jēdziens "sirdsapziņa" parādījās senos laikos, un daudzi filozofi mēģināja dot viņam definīciju. Kāds teica, ka šī ir sajūta, kas padara cilvēku vāju, un kāds, gluži pretēji, apgalvoja, ka šī ir viena no labākās personas spēcīgākajām īpašībām. Īpaši grūti bija runāt par to, ko pēc jūsu vārdiem ir sirdsapziņa tiem, kas reiz nebija šādu izjūtu. Mēģināsim noskaidrot, ko tas nozīmē.

Morāli un ētiskie standarti

Lielākā daļa avotu apgalvo, ka sirdsapziņa ir nepieciešamība ievērot morāles un ētikas normas, kas ir radušās vidē, kurā šī persona uzaugusi. Ja kāda iemesla dēļ nav iespējams izpildīt noteiktus principus, tad cilvēks piedzīvo vainas sajūtu. Kas ir sirdsapziņa, pēc viņu vārdiem aprakstīts un darbinieki reliģiskajā kopienā - rabīni. Viņi tic, ka šī ir katras personas iekšējā balss, kas neatsakās no pareizā ceļa un pasargā no grēka izdarīšanas.

Kā šī sajūta rodas?

Kad cilvēki runā par noteiktu koncepciju vai notikumu, viņi cenšas saprast tās būtību, tie noteikti vēršas pie avotiem. Šajā gadījumā ir ļoti svarīgi zināt, kā un kad vispirms rodas sirdsapziņas sajūta. Mūsdienu zinātnē ir divas pilnīgi pretējas teorijas, taču katra no tām ir ļoti interesanta un atbilstoša. Pirmie atbalstītāji uzskata, ka cilvēka sirdsapziņa ir dabiska rakstura sajūta. Citi ir pārliecināti, ka tie ir iestādīti kopš agras bērnības.

Abām teorijām ir tiesības uz dzīvību, jo, lai veidotu šo sajūtu, ir nepieciešams cēloņsakarības. Piemēram, kad bērns piedzīvo egoistiskus darbus, kas rada problēmas, un tiek apstiprināti altruisti, kas dod labumu, bērnam rodas cēloņsakarības.

Laika gaitā cilvēks pats par sevi izjūt necilvēcību un apstiprinājumu. Tātad, pieaugušo dzīve pašlaik, vairs nepakļauj vecāku ciešanām, bet iekšēja balss. Sakarā ar to, ka šādas asociācijas rodas no paša sākuma un stingri sakņojas cilvēka smadzenēs, šķiet, ka tā ir iedzimta kvalitāte. Bet, atkal, tā kā šī sajūta ir veidojusies vidē, kurā cilvēks uzauga, viņa "sirdsapziņas jēdziens" var ievērojami atšķirties no citiem uz to domām.

Mēģināsim paskaidrot, kāda ir sirdsapziņa, pēc jūsu domām, par diezgan vienkāršu piemēru. Ir divas ģimenes. Vienā egoismā netiek uzskatīta negatīva kvalitāte, bet to sauc tikai par "mīlestību pret sevi". Cienījams ģimenes loceklis, kad bērns kaut kādā veidā pārkāpj tiesības, vecāki domā, ka viņam vispār nepatīk sevi. Piemēram, šeit bērns "tiek mocīts ar sirdsapziņu", jo tā vietā, lai nopirktu konfektes, viņš dod šo naudu nabadzīgajiem. Cita ģimene ir pilnīga pretēja: tā pati darbība nav nosodīta, bet ir apstiprināta.

Un vienam un otrajam bērnam kaut kādā mērā ir jēga "sirdsapziņa", bet tā ir vērsta uz dažādiem virzieniem. Jāapzinās, ka vispārpieņemtie sirdsapziņas morāles koncepti tomēr būs bērna pusē no otrās ģimenes.

Altruisms un savtīgums

Neskatoties uz to, ka vidi, kurā cilvēks aug, viņam ir ļoti liela ietekme, tāpēc ne vienmēr rodas noteiktas īpašības. Pastāv uzskats, ka ģimenes dzīves principi nesakrīt ar bērna būtību. Altruists var izaugt pilnīgi nemirstīgā ģimenē, tāpēc viņš negatīvi vērtē savu dzīvesveidu un vēlas, lai tas būtu savādāks par katru cenu. Viņam ir kauns par darbībām, ko veic viņa vecāki, un, ja viņš pats to dara, viņa sirdsapziņa viņu mocē. Čārlzs Darvins šo manifestāciju sauc par dabisku altruismu.

Ja situācija ir pilnīgi pretēja, tad mēs varam runāt par dabisko savtīgumu. Daudzi zinātnieki un filozofi uzskata, ka šī sajūta ir savdabīga visiem. No savdabības izteiktības pakāpe no agras bērnības, visticamāk, nosaka, cik pārliecināts cilvēks aug. Rietumu zinātne uzskata, ka bērni ir dzimuši ar vienādu altruisma un savtīguma pakāpi, dominējošā kvalitāte ir vislabākā.

Sirdsapziņas analīze

Lai analizētu šo jēdzienu, ir nepieciešama brīvības un grēcības apziņa. Matemātisko valodu var teikt, ka cilvēka sirdsapziņa ir starpība starp tām darbībām, kuras ir pieļaujamas, un tām, kas jebkādu iemeslu dēļ nav iespējamas. Diezgan bieži šīs sajūtas izpausme ir saistīta ar ticību. Sirdsapziņa ir iekšējais aizbildnis, kas kontrolē rīcības morāli. Cilvēkiem, kas tic, pirmām kārtām amorāli būs tie, kas ir pretrunā ar viņu baušļiem.

Parasti godu un sirdsapziņu vienmēr nosaka viens otram. Piemēram, vācu domātājs I. Kants to sauc par likumu, kas dzīvo ikvienā cilvēkā un nosaka tā cieņu. A.Holbaha teica, ka sirdsapziņa ir iekšējais tiesnesis. Tikai šī atbildības sajūta precīzi liecina, cik lielā mērā personas rīcība ir pelnīta neuzticībā vai apstiprināšanā.

Sirdsapziņas brīvība

Kopš attiecīgās jēdziena sākuma ir bijis ļoti daudz dažādu vārda interpretāciju, taču visas tās balstītas uz kopīgiem morāliem principiem (gods, cieņa, altruisms, laipnība), skaidrojot, kas ir sirdsapziņa. Faktiski katrs domātājs un filozofs aprakstīja šī vārda nozīmi un tās pamatprincipus.

19. gadsimtā tāds jēdziens kā apziņas brīvība sāka parādīties pakāpeniski. Tas deva noteiktu impulsu morālajai demokrātijai. Sirdsapziņas jēdziens ikvienam ir kļuvis par tīri personisku. Vide, kurā cilvēks aug, ir kļuvis izšķirošs viņam. Attiecīgi, ja persona vēlas, lai viņa ģimene dzīvotu saskaņā ar noteiktiem morāles un ētikas standartiem, viņiem ir jāievēro un jāvakcinē. Tas, kas tiek uzskatīts par nepareizu un amorāli, ir vainīgs, laba ir jāapstiprina.

Bērni un sirdsapziņa

Lai saprastu principus, uz kuriem bērns aug, var prasīt, lai viņš uzrakstītu nelielu argumentu par tēmu "Sirdsapziņa un es". No teksta būs pilnīgi skaidrs, kādos izglītības mirkļos jāpievērš lielāka uzmanība. Turklāt sirdsapziņa var izraisīt noteiktas garīgās problēmas. Kad bērns vai pieaugušais nespēj kaut ko darīt "saskaņā ar sirdsapziņu", viņš sāk justies vainīgs. Šādi bieţi apstākļi var izraisīt pat pašnāvību. Bērniem ir jāpaskaidro, kāda ir sirdsapziņa, pēc viņu vārdiem, mācīt rīkoties, tā ka nav nožēlas, un runāt par to, ka ir situācijas, kad to vairs nav iespējams darīt.