"Prāgas pavasaris" - revolūcija vai sazvērestība?

"Prāgas pavasaris" 1968. gadā spēlē diezgan nozīmīgu lomu pasaules sociālisma vēsturē. Īsā laika posmā šī vēsturiskā procesa definīcija ir ievērojami mainījusies - tad "lēkākajā kontrrevolūcijā" tagad ir mierīgas demokrātiskās revolūcijas nosaukums.

Visveiksmīgāk ir tas, ka Čehoslovākijas Komunistiskās partijas locekļu ierosināto reformu procesu nopietni nomāca komunisma militārā vara, kas valdīja kaimiņvalstīs - Čehoslovākijas sabiedrotās valstīs saskaņā ar Varšavas līgumu. Likās, ka "Prāgas pavasaris" tika iznīcināts un beidzot aizmirst, bet tā idejas kļuva par masu kustību pamatu 80. gados sekojošajam sociālisma blokam, kas noveda pie mierīgas varas un sociālās kārtības maiņas .
Pirmkārt, jums ir jāsaprot, ko nozīmē termins "Prāgas pavasaris"? Pirmkārt, ar pārliecību var teikt, ka tas nav briesmīgs plāns vai prerevolūcija labējo spārnu spēkiem ar mērķi mainīt valsts sistēmu Čehoslovākijā. Otrkārt, ideja par NATO dalībvalstu mēģinājumu atdalīt Čehoslovākiju no sociālistiskās nometnes nevajadzētu uztvert nopietni. Tā kā 1968. gadā sabiedrības galvenais mērķis šajā valstī bija vārda un preses brīvība, režīma demokratizācija, ekonomiskās reformas un nevēlēšanās veidot komunismu saskaņā ar stalinistu sistēmu.

Neaizmirstiet, ka 60. gadu laiks bija liels cerību periods sociālistiskajās valstīs, kur aktīvi tika apspriesta ideja par esošās ekonomikas politikas uzlabošanu. Čehoslovākija, kurā radošās inteliģences un studentu organizāciju vidū bija rūgtie strīdi un diskusijas par turpmāko valsts sociālo un ekonomisko attīstību, nebija izņēmums. Tajā laikā Čehoslovākija spēcīgi atpalika no Rietumeiropas kaimiņiem, un visos iespējamos veidos mēģināja novērst šo plaisu. Šajā nolūkā tika ierosinātas dažādas reformas, piemēram, ekonomiskās reformas, kuras bija vajadzīgas, lai radītu priekšnoteikumus turpmākām pārmaiņām politiskajā struktūrā. Tomēr, kā tas parasti notiek, impulss pārmaiņām bija kadru maiņa varas augšgalā. Šīs sazvērestības dēļ A. Novotnijs bija spiests atstāt Centrālās komitejas pirmā sekretāra amatu, vēlāk to aizņema A. Dubček, kurš bija labi iepazinies ar PSKP locekļiem. No šī brīža notika "Prāgas pavasaris".

Pēc tam Čehoslovākijā bija relatīvi kluss, valstī bija diskusijas par nākotni un valsts sociālistisko atdzimšanu. Arī cenzūra tika novājināta, tika organizētas jaunas sabiedriskās apvienības, piemēram, "Nepietiekamu cilvēku klubs" - "KAN", un daudziem republikas iedzīvotājiem bija neatkarības un brīvības izjūta. Kas attiecas uz valsts valdību, HRC ietvaros tika uzsākta cīņa par portfeļu pārdali, kas novirzīja valsts vadību no plānotās reformu politikas. Tieši tādēļ jauda pakāpeniski pāriet pie nekonvencionālajiem Čehoslovākijas politiskajiem spēkiem.
1968. gada martā PSKP Centrālā komiteja nosūtīja pusei dokumentu par stāvokli Čehoslovākijā. Tas izteica satraukumu par sabiedrības antisocialistisko izpausmju izpausmēm un runāja par nepieciešamību atkāpties no revolucionārām darbībām. Taču Dubcek vienmēr teica, ka situācija valstī ir modena partijas kontrole.

Tomēr šoreiz Čehoslovākijā pieprasījums pēc oficiālas opozīcijas izveides arvien vairāk tika uzklausīts. Valsts iekšienē aktīvi tika apspriesta lielākā partijas vadītāja profesionālā piemērotība. Tika rīkotas dažādas izrādes un mītiņi, sabiedrība bija gatava pretrevolūcijai, un A. Dubček turpināja palikt neaktīvs.

Un tas viss palika bez uzmanības Varšavas pakta valstīs, kuru karavīri un tanki 1968. gada 20. augustā naktī ieceļoja Čehoslovākijā. Tajā pašā laikā padomju militārās lidmašīnas nāca pie Prāgas lidlauka, un KGB locekļi arestēja Čehoslovākijas Komunistiskās partijas Centrālo komiteju pirmo sekretāru un locekļus. Un pati Prāga, noformulāri runājot, slēdza savas durvis. Pilsētā tika pasludināts vispārējs streiks, visas ielas bija pamestas. Čehoslovākijas republikas iedzīvotāji vardarbības upuriem nereaģēja. Un okupētājus netika atlauzts neviens šāviens. Kopā procesā, ko sauca par "Prāgas pavasari", Čehoslovākijā tika nogalināti vairāk nekā 70 cilvēki, 250 tika ievainoti, tūkstoši tika izmesti uz emigrāciju. Tas bija "Prāgas pavasara" apspiešana - otrais pārstrukturizācijas mēģinājums sociālisma nometnē pēc Ungārijas 1956. gadā.
Faktiski Čehoslovākijas reformu organizētāji pret viņu valsti kļuva par kapitālistiem, viņi visi bija pārliecināti par komunistiem. Viņi vienkārši gribēja radīt sociālismu "ar cilvēku seju".